Nezinu, kālab, bet copy/paste no manis īsumā aprakstītā brauciena. :/


Kādā vēlā ziemas vakarā, piedaloties kārtējā sapulcē un apspriežot globālās sasilšanas ietekmi uz ierindas taksista braukšanas maršrutiem un trolejbusu vadītāju vadītprasmi, kā arī ozona slāņa nodiluma grafiskās diagrammas attēlošanu viedtālrunī, tika nolemts sarūpēt braucamos papīrīšus lidojamai ietaisei maršrutā Rīga — Berlīne — Rīga. Pēc nelielas kaulēšanās ar Airbaltic mūsu īpašumā nonāca divas pieaugušo un viena bērnu biļetes par ~120 LVL uz vasaras vidu. Precīzāk, turp 14.07.07 un atpakaļ dzimtenē 23.07.07.

10 stundas pirms izlidošanas notika svarīgs vakarīgs gājiens, lasi, ap 21.00, pa Čaka bulvāri, mēģinot atrast darbīgu un ar valūtu pārpildītu maiņas punktu, kas pēc kādiem 5 apskates objektiem stacijas laukumā beidzās ar panākumiem. Tika iegūti 545 eiro uz diviem — man un dēlam. Pasākums tika pieklājīgi noskalots un atzīmēts ar somu sakrāmēšanu.

Cēlāmies pirms pieciem, jo pēc sešiem jau bija jābūt aeroportā, lai varētu reģistrēties pārlidojumam uz Vāczemi. Protams, kā jau pie mums tas ir pieņemts, vairākos reģistrācijas punktos tiek sarūpēti lidotgribētāji uz dajebkurieni, līdz ar to stāvot rindā, lidojošajā devaisā mēs tikām 5 minūtes pirms izlidošanas. Jau esot gaisā, par 5 LVL tika sarūpētas divas Lāčplēša skārdenes, mincītis un ābolu/kanēļa čipsi. Piečurājām lidmašīnā esošo tērauda draugu, un pēc 1,5 stundu lidošanas 11 km augstumā, -55˚C aukstumā, veiksmīgi nosēdāmies Berlīnes Tegel lidostā. Tālāk sekoja brauciens ar autobusu (6 eiro) uz Berlīnes ZOO, netālu no kura atrodas dzelzceļa stacija. Lauzītās vācu/angļu/krievu valodās tika sarūpēta brīvdienu ģimenes biļete braucienam uz Herfordu ar divām pārsēšanām un par 35 eiro. Aptuveni pēc 6 stundām un trijiem vilcieniem, vairākām Jim Bim/cola skārdenēm, vairākiem aliem, minerālūdens pudelēm un picas šķēlēm veiksmīgi iebraucām Herfordas stacijā, kurā tika pavadītas ~30 minūtes spaidot zaļo pogu tālrunī un mēģinot rast atsaucību no kolēģa māsīcas, kas, protams, izdevās, un saguruši, bet laimīgi, nonācām mūsu galapunktā.

Tika saceptas un savārītas svinīgās vakariņas un smalkos vakartērpos saposušies mēs un vietējie, mūs redzēt gribošie postpadomju kultūras pārstāvji, ķerāmies pie cietvielu materiālu blīvuma izmaiņu īpatnībām tuvu absolūtās nulles temperatūrai un sikspārņu pārošanās problēmu apspriešanas, lēnām izmalkojot vairākas, palielas pudeles ar dažādiem degošiem šķidrumiem.

Nākošā dienā, lasi svētdienā, mūs laipni aizvizināja uz veikalu, kur tika sarūpētas divas kastes (2×27 gab./0,33 l) ar vietējo Herforderi slāpju veldzēšanai, ar kuru roku rokā devāmies uz vietējo brīvdabas baseinu paradīt savas miesas vācu saulītei un zilajam ūdentiņam.

Nākošās pāris dienas izvazājamies krustu šķērsu pa Herfordu, patērējot alu, sēžot atpūtas laukumos, apskatot viņu veikalus un tajos esošās mantiņas. Piebildīšu, ka pati pilsēta, pareizāk vecpilsēta, kurā atrodās lielākā daļa veikalu un iestāžu, nav pārāk liela. No viena gala līdz otram nepilnas stundas gājiens. Un tam visam tā saucamajam centram apkārt plešās diezgan liels rajons, kur viņi visi — friči dzīvo.

Nedēļas vidū ielecām bānī un pēc divām pieturām izkāpām Bielefeld, kura ir nu reizes desmit lielāka par Herford miestiņu. Izstaigājām vietējo šopstrītu un apmaiņā pret dažādām eiro banknotēm ieguvām dažādas mugurā velkamas lupatiņas, kuras starp citu pie mums latos maksā tik pat, cik tur eiro, ja ne vēl dārgāk. Protams, tam visam pavidu, sākumā un beigās — alus degustēšana. 😛 Kā arī ar dēla uzstājīgo prasību mūsu īpašumā uzradās lidojošs devaiss, kuram puspālīša un instrukcijas nelasīšanas dēļ vēlāk beidzās lāpstiņas.

Tālāk sekoja doma piektdienas agrā rītā aizdoties uz Haidparku, taču vietējo padomdevēju kļūdas dēļ autobusu gaidījām stundu ātrāk nekā tas ir paredzēts. Par sodu šādai šaizei sestdienā sekoja pasākums ar gaļas cepšanu brīvā dabā, kura laikā tika spriedelēts par koka galdu darbavirsmu labvēlīgo ietekmi uz maigo elkoņu ādu un vīriešu krūšturu nepieciešamību. Vietējā krievvalodīgo veikalā, jā, jā, tāds pat tur ir, tika sarūpēta cūkgaļa ar nelielu taukumu un pagatavota, lasi iemarinēta, pēc klasiskā parauga — ar kefīru. Tur pat ir pieejams Lāses piens un voblas. Savukārt svētdienā bija ieplānots apmeklēt citu vietējo baseinu, nedaudz krutāku un ar lielākām trubām, taču sakarā ar apēsto jogurtu vai arī paglāstīto kāmīti, Renāram parādījās spontāni alerģiski izsitumi, kuri tika savlaicīgi novērsti, pasākums tika atcelts.

Tā kā naktsmītne Berlīnē nebija pieejama no svētdienas uz pirmdienu, lai varētu pa lēto braukt ar famīlijas biļetēm, braucām pirmdienā pa dārgo — trijatā 114 eiro. Pie tam, kas mani šokēja — stacijā uz perona ātrvilciens, braucot cauri stacijai, samazināja ātrumu līdz 135 km/h, kā tas tika vēlāk piefiksēts. Braucām tāpat ar divām pārsēšanām, taču jau kādas 5 stundas, līdz ap sešiem bijām Berlīnē. Drusku pavazājāmies pa lidostu, kamēr veiksmīgi reģistrējāmies atpakaļālidojumam. Caurgājiens caur vācu metāldetektoru arī bija samērā veiksmīgs un ātrs, ja neskaita manis rādīto kreiso kāju, kurā ir iebūvēts titāna stienis ar deviņām skrūvēm. Kafetērijā sarūpējām pa als un sviestmaizei, kā arī taxfree veikalā litru viskija. Tālāk sekoja leciens lidmašīnā un veiksmīga piezemēšanās vietā, ko starptautiski apzīmē ar RIX.

Kopsavilkumā varu teikt, ka brauciens bija izdevies, pele un paliktnis sarūpēti, als degustēts, vietējie brīnumi apskatīti, Renāram pasaule parādīta, nauda iztērēta, patīkams nogurums sarūpēts un iegūta neviltota vēlme atgriezties, pavadīt brīvo laiku un tērēt mūsu sūri pelnītos latus TUR.

Čuss!

Advertisements