Ilgi prātoju, pirms nolēmu atbrīvoties no ierastās kautrības un ielikt publiskai nozākāšanai apskatei un kritikai domātas dazas necilas bildes. Tā kā joprojām testēju jamo stiklu, sāku jau apsvērt iespēju viņu neiegādāties, bet gan pamēģināt fuzzy ieteikto 55-200, kurš esot drusku gaišāks. Bet vēl kādu laiku pamocīšu savu galvassegas nēsāšanas ierīci, lai nonāktu pie apzināta un noteikta lēmuma, jo tā arī vēl neesmu ticis dabā kārtīgi izšaudīties ar fotoieroci un subjektīvi izvērtēt situāciju.
P.S. Lieki piebilst, ka rakstisku atļauju neesmu saņēmis no attēlos skatāmajām personībām. Ceru, ka ļaunu prātu neturēs. 
Ak, tu, mī un žē, svētā jēzus tāfele, kā man iet pie sirds un sniedz gandarījumu pārvietošanās ar auto pa puteni un piesnigušu pilsētu. Bez maz vai kā seksis. Labi, labi, pēdējais stipri labāks … 
No rīta pavēros pa logu – sniegi kutina zemīti. Pilnīgi sirds sāka pukstēt straujāk no gaidāmās pavizināšanās. Tik vienu muļķīgu lietu izdarīju, paklausīju LNT ziņām un sievai par gaidāmajiem sastrēgumiem pilsētā. Nolēmu aizstaigāt pēc papīra ar kājām. Un še tev. Viss maršruts pilnībā braucams un pat pie veikala Akas ielā ir brīvas vietas stāvēšanai. :/ Nu nekas. Izmetu vēl luņķi līdz Pļaviniekiem un kaifiņš bija noķerts.
Vakar tā pavēlāk, pūkainās miega peles laizīšanas laikā,
Tā īsti nesapratu vēl neko. Bet pamēģināšu ierakstīt. Dažus burtiņus.
Šai gadienā, izskatās, jāņem rokā manuālis un jāpēta, kas tas tāds ir un vai tas ir nepieciešams. :/
Ļoti daudz padarījāmies. Bildēc tika uz nebēdu. FAT mani aizveda uz mājupussy, jamam piecinieks. Doma, lasot iepriekšējo teikumu, nav skaidra.
Atļaušos vienu Patriota bildi likt publiski.
Atjaunoju, papildināju par sevi.
Heh, pirmkārt, sievai atkal liels, slaps, mikls bučbučs boldā enģeļu dienā!
Otrkārt, daudz rakstīšu nē, ibo tikko manam pilnīgi izārstētam mājas kompim ir tukšs vēderiņš un nava nekādas palīgprogrammas izņemot XP, lai rediģētu dažas , manuprāt, liekamās bildes publiskai apskatei ar sarkanām acēm.
Bet, ja pa pieaugušam un īstam, tad daudzus kadrus un laiku patērēju/pavadīju bakstot to lielo , milzīgo četrsimto lempi ar 70 – 300 ietaisi. Tā ka tikai likšu vienu bildi, ar manuāli darītu f00kusu paša drebošām rociņām un zibšņa kompensāciju +2.
Treškārt, raksta turpināšana notiekās pēc ~ div’arpus’stund pabakstīšanos, mutiski paļurinoties ar sievs (nekādā ziņā nejaukt ar sekasa žargona nīdējiem un valodniekiem … !), un izdvešot sen nebijušas sāpes, lietiņas. Šobrīd, šajās minūtēs, liekot roku uz sirds, varu sacīt godam – kā alus vīri dara savas mazās, puiciskās lietiņas – ar šo tanti – kauč’ ellē un kapā.
Jā, boldā un ar izsaukuma zīmi!
Āmen.
Telpās, manuprāt, jamā macro stikla bakstīšana sākās no 1,5 m .. ?
Es, protams, saprotu , teiksim, visa jūsu adobes pulciņa piekritēju domas un laika gaitā izveidojušamies stereotipus un subjektīvos viedokļus. Attiecībā daparjebko, kas attiecas uz adobi. Lepnumu jums nenoskaust. Gadus piecus liku darbus korelī, sūtīju imidžseterim, darbi drukājās uz nebēdu, bilde kā monitorā un viss uz urrā. Jā, pašreiz ir zināmas problēmas ar darbu sagatavošanu tieši pašai mašīnai. Atzīstu. Jā, ir doma uzmest lūpu un paskatīties, pamācīties kā to dara ilustrātors. Jā, bija errors failu nesaderības pēc. Jā, pajemšu grāmatiņu palasīt un mēģināt iebraukāt, sākt mācīties ilustrātoru. Tas viss ir ok. To do sarakstā.
Bet, pļja, nu šito atklāto ņirgāšanos un korelistu nozākāšanu savā lapā Mr. Šulc, nebiju gaidījis … ehh …
Ar skepsi izturamies pret flash lietošanu tur, kur tas nav nepieciešams, CorelDraw, Ajax sadzīvē un internetā, jebkāda mēroga autoritātēm, reglamentētu darba laiku, sapulcēm, kurās piedalās vairāk par vienu dalībnieku no katras iesaistītās puses.
Avoc.
P.S. Tas nemazinās manu slēpto vēlmi ieskatīties ik brīdi tavā lapā un izburtot jauko, kārtējo domu un teikumu salikumu.
Atklāti? Trīsas drusku vakar bija pajemot viņu rokā. Liels un garš. Nejaukt ar metamo un cerībām par jauku seksuālo dzīvi. Protams, apzinos, ka, tāds nieka garais stikls vien ira par mazām naudiņām (simts lietots). Bet man kā fotolempim sajūtas virmoja. Viskijs arī darīja savu. Macro arī ir pavisam savādāks. Bet, ja kopumā – pirmie iespaidi un saskarsme ar neordināro kit stiklu ir vairāk nekā pozitīva. Nez, vai prāta darbs ir tagad izlikt biudes, bet pirmo, izejot pa duravām un bildējot dienas gaismā, rezultātu nevaru novaldīties nepalielielīties. Piedodiet. Te.
Protams, visi miegi tika izgulēti pēc vakara no piektdienas uz svētdienu, kurš pagāja nemanot, un pele aplaizīta kā vīriem nākās. Tamdēļ šonakt pūkainais radījums kā nenāca pie manis gultā, tā nenāca. Ko darīt? Protams pievadīt spriegumu melnajai kastei ar infrasarkanās ietaises palīdzību un laiski vērot Top-Shop vienreizējos, nebijušos piedāvājumus iegadāties kādu trenažieri vai Džeka revolucionāro sulu spiedi ar uzlabotu snīpīti, kura tomēr, kā uzskatāmi nodemonstrē videorullis, izspiež sulu par 4 sekundēm ātrāk nekā iepriekšējā. Vienreizēji. Un starp šiem maniem iemīļotajiem reklāmas rullīšiem, nejauši parādīja tīri pavecu kino – “Cider house rules”. Jāteic, elegants, mierīgs, pārdomāt par neikdienišķām lietiņām liekošs nakts skatāmgabals. Kā reizi, gaidot, kad pelēkā pele leks ar palagu klātajā mēbelē un mīļi urkšķēs zem segas.
Galvenais varonis uzaudzis bērnu namā, kurā pat pieņem dzemdības un arī atbrīvojas no negribētām, jaunām dzīvībiņām. Divreiz mēģināts adoptēt, bet nekā. Un palicis tur pat vientuļajā namā, kur smēlies no galvenā ārsta un vadītāja Dr. Lārča visas medicīniskās gudrības un kādu nieku ar dzīves pareizo izpratni. Izauga un devās plašajā pasaulē novākt ābolus sidram, skatīt vaigā okeānu, taustīt omārus un izbaudīt pavisam savādākas jūtas ar sievieti. Pilnīgi pretstatā tām, kas rodamas pie ginekoloģiskā krēsla. Protams, mīlas dēka, nesavtīga palīdzība apkārtējiem un finālā laimīga atgriešanās bērnu namā vadītāja statusā, kas, kā izrādās, ir puiša dzīves aicinājums. Palīdzēt izķepuroties mazajām dvēselītēm skarbajā, vientuļajā pasaulē. Paskarba, ciniska, patiesa, vienkārša, pildīta ar sapratni, mīlestību un naivumu. Nav grāvējs un nav arī asa sižeta filma.
